Pēdējo gadu laikā mēs esam pieredzējuši nekompetentus “valdošos”, to minstināšanos valsts attīstībai svarīgās situācijās un akūtu godprātības trūkumu, kas ir cēlonis tam, ka šodien Latvijā varam vērot absolūtu neticību valsts varai, tiesiskumam un līdz ar to arī vispārējām cilvēktiesībām.

 

Aizvadītā nedēļa pagāja 2 savstarpēji saistītu un savā ziņā arī pilnīgi pretēju notikumu zīmē – pirmkārt tika svinēta Latvijas Republikas pirmā prezidenta un Satversmes tēva, pārliecināta demokrāta Jāņa Čakstes 150 gadu dzimšanas diena, kā arī piedzīvota muzikālās drāmas “Vadonis” pirmizrāde, kas, pēc pirmajām atsauksmēm spriežot, laikam jau sintētiski banālā veidā mēģina runāt par autoritārā režīma ieviesēju Kārli Ulmani.

 

Taču diskusija (cik kvalitatīvā līmenī, to rādīs laiks) par Latvijas valsts tālāko virzību, kā fonu ņemot abu šo notikumu kontekstu, ir sākusies un uzņem apgriezienus. Vieni teic, ka būtu jārosina izmaiņas Satversmē, lai palielinātu valsts prezidenta pilnvaras un turpmāk to tiešās vēlēšanās vēlētu tauta, otri pauž nostāju, ka jācenšas palikt uz Eiropas demokrātijas takas, kā galveno noteicēju pār valsts lietām saglabājot Saeimu un tās apstiprinātu valdību.

 

Ir viennozīmīgi skaidrs, ka kaut kādas pārmaiņas ir nepieciešamas. Latvija ir novesta lielā un dziļā bedrē, par to atbildīgajiem ir jāuzņemas pilna atbildība un mums visiem tālāk jādomā, ko un kā darīt tā, lai pieredzētais farss un haoss, kā arī valsts mantas piesevināšanās un izsaimniekošana neiedomājamos apmēros, vairs nekad neatkārtotos.

 

Atļaušos būt ļoti piesardzīgs, attiecībā par ieceri Latvijā ieviest prezidentālas valsts sistēmu. Pirmkārt, bažīgu dara tas, ka šo ideju tik kvēli aizstāv ne tikai tie, kuriem nebūtu ko pārmest (piemēram, grozījumus Satversmē pašlaik rosina pie varas vēl neesošā partija “Visu Latvijai!”), bet arī cilvēki, kuri daļēji ir līdzatbildīgi par to bēdīgo situāciju, kurā esam pašlaik.

 

Tas liek domāt, ka šādas konstitucionālās reformas varētu būt izdevīgas ne tiem, kuriem pirmajā vietā ir Latvijas un latviešu intereses, bet gan tiem, kuri līdz šim vairāk domājuši par to, kā ar netaisnīgiem līdzekļiem vairot sava maka biezumu un šodien aizvien vairāk skatās kaimiņos mītošā “lielā lāča” virzienā.

 

Visbeidzot, paturot prātā Jāņa Čakstes reiz izteikto patiesību - Taisnība vienmēr uzvarēs, atcerēsimies arī filozofa Edmunda Bērka savulaik rakstītos, arī šodien tik ļoti zīmīgos vārdus – Ļaunuma triumfam ir nepieciešams vienīgi tas, lai labie cilvēki nedarītu neko. Ja mēs nebūsim aktīvi, neaizstāvēsim savas tiesības un necīnīsimies par tiem principiem, kurus augsti godā turēja mūsu senči būvējot pirmskara Latviju, neviens cits (ne vadonis, ne kangars “laimes lāča” veidolā) to nedarīs un neko labu mēs nevaram gaidīt ne šodien, ne rīt.