It kā pašsaprotami, ka jebkurai pamatnācijai savā valstī ir tiesības runāt savā valodā, izkopt savu kultūru un galu galā, justies kā mājās jeb citiem vārdiem sakot - būt nacionāliem.

Diemžēl, jau ilgus gadus Latvijas plašsaziņas līdzekļos un līdz ar to arī sabiedrībā kopumā, nacionālisma jēdziens ir ticis nepelnīti pārprasts (apzināti vai neapzināti) un tāda "pārpratuma" sajūta man radās arī pirms un pēc nesenajām pašvaldību un Eiroparlamenta vēlēšanām, kad dažādās diskusijās šis jautājums atkal tika pacelts dienas gaismā.

Pats svarīgākais, ko ikvienam vajadzētu saprast, pirms sākt pieskarties šādas tematikas jautājumiem - nacionālisms nav etniskums, proti, veselīgā nacionālismā (radikālisms pastāv arī šeit, gluži kā jebkurā jomā, taču tā nav un nevar būt norma) nav svarīga tava ādas krāsa vai tas, no kuras valsts esi nācis, kas ir tavi vecāki. Būtiska ir tikai indivīda vēlme ievērot nacionālisma principus atbilstoši tai nācijai, kuras valstī viņš ir ieradies un dzīvo.

Par ko ir sāpe, kāpēc nav sapratnes un kas veicina situācijas saasināšanos Latvijā? Manuprāt, tā lielā mērā ir zināmas sabiedrības daļas nevēlēšanās saprast, ka Latvija ir latviešu valsts, tā ir mūsu (latviešu) vienīgā zeme un tāpēc tai ir jābūt latviskai (grūti iedomāties citu mērķi, kāpēc pirms vairāk kā 90 gadiem, cienījami valstsvīri sanāca kopā un sarežģītos apstākļos izvēlējās neatkarīgas valsts ceļu).

Kāda ir lielākā dogma? Uzskats, ka nacionālisms Latvijas apstākļos balstās uz "latvietis = labs; krievs = slikts" principu. Tas tā nekad nav bijis un nebūs, taču ir jāsaprot robežas un zināmi spēles noteikumi, kurus pārkāpt nedrīkst.

Ir 3 varianti:

Pirmais. Ja indivīds zin un ciena valsts "X" galvenās vērtības - valodu, vēsturi un kultūru, kā arī viņš jūtas kā mājās, ir notikusi indentifikācija un valsts "X" ir kļuvusi par vienu tautieti bagātāka. Problēmu nav.

Otrais. Indivīds zin un ciena (vismaz pamatlīmenī) valsts "X" galvenās vērtības - valodu, vēsturi un kultūru, taču nejūtas kā mājās un identifikācija nav notikusi (valstī uzturas darba, pieredzes, ģimenes apstākļu vai citu iemeslu dēļ). Tajā pašā laikā, indivīds saprot, ka ir ciemiņš un uzvedība ir šim statusam atbilstoša. Problēmu nav.

Trešais. Indivīds nezin un neciena (vismaz pamatlīmenī) valsts "X" galvenās vērtības - valodu, vēsturi un kultūru, pasīvi vai aktīvi izrāda pretenzijas pret minētajām vērtībām, vēlas tās mainīt pret sev tīkamākām. Pastāv problēma.

Diemžēl, Latvijas gadījumā izplatītākais ir tieši 3. variants un satraukums ir pamatots, kam nav itin nekāda sakara ar diskrimināciju vai tolerances trūkumu.

Vēl kāds piemērs (šoreiz bez "X" valstīm): ja Jānis aizbrauktu uz Īriju (valsts, kurā pēdējo gadu laikā apmetušies diezgan daudz latviešu) un sāktu uzstāt, lai ar viņu sarunājas latviski, pieprasītu (t.sk. agresīvām metodēm), lai blakus īru un angļu valodai, tiktu ieviesta arī latviešu valoda, izrādītu klaju necieņu īru simboliem un kultūrai, viņš labākajā gadījumā tiktu deportēts atpakaļ uz to vietu, no kurienes nācis.

Vai šādu soli mēs sauktu par radikālu, uzskatītu, ka ir pamats sūdzībai Eiropas Cilvēktiesību tiesā? Vai tiešām tik daudziem šķiet, ka vēlme Latvijā dzīvot latviskā vidē ir radikāla utopija?