Pirms dažiem mēnešiem Latviju oficiālā vizītē apmeklēja Eiropas Cilvēktiesību tiesas (ECT) priekšsēdētājs Žans Pols Kosta, kurš tikās ar valsts amatpersonām un padalījās ar faktiem, kā arī deva savu redzējumu par dažādiem ar tiesiskumu, ECT un Latviju kopā saistītiem jautājumiem.

Piemēram, Ž. P. Kosta savas vizītes laikā norādīja, ka šobrīd ECT izskatīšanas kārtu gaida 900 (!) iesniegumi no Latvijas iedzīvotājiem un tas esot samērā augsts rādītājs attiecībā pret visu valsts iedzīvotāju kopskaitu.

Pēc viņa domām, pie mums būtu svarīgi popularizēt Eiropas Cilvēktiesību konvencijas principus un meklēt iespējas, kā tiesību pārkāpumus mēģināt risināt jau sākumstadijā – valsts līmenī (šādam uzstādījumam piekrīt arī ECT tiesneši no Latvijas).

Nav naudas, nav taisnības

Satversmes 92. pants skaidri pasaka: ”Ikviens var aizstāvēt savas tiesības un likumiskās intereses taisnīgā tiesā. Ikviens uzskatāms par nevainīgu, iekams viņa vaina nav atzīta saskaņā ar likumu. Nepamatota tiesību aizskāruma gadījumā ikvienam ir tiesības uz atbilstīgu atlīdzinājumu. Ikvienam ir tiesības uz advokāta palīdzību.”.

Tajā pašā laikā, valsts noteiktā nodeva par civilprasību (viens no izplatītākajiem tiesāšanās veidiem), kas novērtējama naudas izteiksmē, svārstās no 50 līdz pat 2490 latiem plus progresējoši procenti no prasības summas.

Iedomāsimies piemēru. Cilvēks palicis bez darba, mēnesī “uz rokas” saņem tik, cik knapi pietiek tekošo rēķinu nomaksai. Te pēkšņi viņam rodas vajadzība aizstāvēt savas intereses tiesā, lai, piemēram, risinātu strīdu par īpašuma tiesību atzīšanu uz mantojumu aptuveni 100 000 latu vērtībā.

Pēc valsts noteiktajiem “tiesāšanās tarifiem”, viņam nodevā (nemaz nerunājot par cita veida izdevumiem, lai norēķinātos par, piemēram, jurista vai zvērināta notāra pakalpojumiem) būs jāsamaksā teju 1000 latu.

Kādas iespējas (rēķinoties ar šādām summām) tiesāties ir pensionāriem vai skolotājiem, nemaz nerunājot par maznodrošinātajiem?

Pēc būtības varam vērot prettiesisku situāciju, kurā lielākas iespējas tiesā “aizstāvēties” (un arī uzvarēt) ir kriminālnoziegumos apsūdzētam, taču naudīgam oligarham (arī tad, ja pie “turības” tikts ļoti apšaubāmā veidā), nekā represētam pensionāram, kurš par cerību uz tiesu var tikai sapņot.

Pārmērīgi lielās tiesu nodevas pēc iespējas ātrāk būtu jāatceļ, jo tās ir pretrunā ar augstāk minēto Satversmes 92. pantu. Tā vietā varētu ieviest simbolisku nodevu, kas attiektos uz visām prasībām, neatkarīgi no to rakstura un/vai prasības summas.

Taisnīga vai “taisnīga” tiesa?

Otrs lielākais klupšanas akmens – Satversmē deklarētais jēdziens “taisnīga tiesa”, kas šodienas Latvijā bieži vien pastāv tikai uz papīra.

Nesenie “tiesāšanās kā ķēķis” skandāli, kuri vēl vairāk satricināja sabiedrības (ne)uzticību Latvijas tiesu sistēmai un atklāja dažādas netīras detaļas par tiesas procesu virzību, atsevišķos gadījumos pamatoti ļauj apšaubīt gan konkrētu tiesnešu godaprātu un spēju pieņemt objektīvi izvērtētus spriedumus, gan Latvijas tiesu sistēmas spēju nodrošināt tai uzticēto pienākumu sekmīgu izpildi.

Kur tas noved? Pie tā, ka cilvēku uzticība ievērojami mazinās ne tikai tiesai, bet arī valstij kopumā. Pēc netaisnīgi izspriestas lietas, “ierindas pingvīns” līdz šim pārsvarā ir klusējis un samierinājies, pārējie pēc pēdējo instanču sprieduma, lai panāktu taisnību ķeras pie vienīgā atlikušā cerības salmiņa, ticot, ka ECT (atšķirībā no pašmāju bāleliņiem), pārmaiņas pēc lietu izvērtēs objektīvi – pēc būtības. Ko tas pasaka par Latviju?

Tiesiskums ir jebkuras demokrātiskas valsts viens no svarīgākajiem pamatiem. Ja tas ir greizs un latvietim taisnība jāmeklē ārpus savas valsts robežām, tad par šodienas problēmām (korupciju, valsts mantas izsaimniekošanu jeb “muļķu zemes” politiku) pārāk brīnīties nevajadzētu – tās ir tikai likumsakarīgas sekas.