Pagājušajā nedēļā, ar zināmu skepses devu (tas pēc bēdīgās pieredzes ar garlaicīgo un vietām trulo "Revidentu"), beidzot atkal aizdevos uz JRT, lai noskatītos režisora A.Hermaņa izrādi "Latviešu mīlestība".

Izrāde, protams, bija lieliska un, lai arī cauri tai varēja just režisora vēlmi uzsvērt individualitāti, atšķirīgo, manas pārdomas, tiešām nezinu kāpēc, aizsniedzās līdz tik daudz aprunāto "latvieti vidējo".

Laikam jau tas bija tāpēc, ka kārtējo reizi tuvojas vēlēšanas un tieši šis ir laiks, kad mums visiem (ja vien esam pilsoņi bez mazohistiskām nosliecēm) būs jācenšas izdarīt pēc iespējas saprātīgāku izvēli, taču iepriekš, tas ne vienmēr ir izdevies.

Kāpēc tā un kāds tad galu galā būs 6.jūnija "vidējais latvietis" (vēlētājs)? Ar kredītu, ģimenes locekli Īrijā un gatavību atkal un atkal kāpt tajā pašā vircas mucā, neraugoties ne uz ko? Ar naivu ticību "buldozeram", "armijas disciplīnai" un 2 oligarhu - hūtes un mākoņtēva pabalstītām kabatas partijām, bez principiem un jel kādas vēlmes strādāt tautas labā?

Jeb varbūt iestāsies pēkšņa apgaismība, vairākums (nākas piekrist, ka bieži vien demokrātija nav tautas, bet gan vairākuma vara) sapratīs un balsos alternatīvi?

Nesen internetā lasīju komentārus pie kārtējā raksta par partiju reitingiem. Var jau būt, ka aptuveni puse no viedokļa paudējiem bija vien partiju birojos sēdošas un nopirktas žurkas, bet viedokļa tendence, ka "viņi vismaz darīja" vai "zaga, bet nu vismaz padalījās arī ar mums" un "ja es būtu pie varas, es arī tā darītu, žēl, ka neesmu", ir manāmi jūtama.

Kas ir latvietis un vēlētājs šodien? Vai "vidējais latvietis" maz ir pelnījis savu valsti, kurā hokejs reizi gadā tiek celts debesīs, bet par latvju Dainām iedomājas labi ja reizi mūžā? Jeb varbūt kāds teiks, ka mēs šādās kategorijās domāt nedrīkstam?

Cerams, ka nebūs bēdīgi, vismaz pēc šīm vēlēšanām.

---

Seko man! http://twitter.com/eduardsozolins